Ārpus ķermeņa gūtā pieredze: Dieva vietas interpretācija

click fraud protection

Tagad ir daudz pierādījumu, kas norāda uz labo TPJ kā avotu ārpus ķermeņa pārdzīvojumi, kā aprakstīts manā iepriekšējā ziņa (Blanke et al 2002), bet ko nozīmē atrast šo īpašo vietu smadzenēs?

Varbūt tas vispār neko nenozīmē. Jūs varētu apgalvot, ka mēs joprojām nevaram izskaidrot OBE tikai tāpēc, ka zinātnieki ir atraduši vietu, kas to var izraisīt. Patiešām, šis atradums varētu darboties abpusēji. Dažiem cilvēkiem tas būs pierādījums tam, ka OBE ir pilnīgi dabiska parādība; citiem tas var nozīmēt, ka traucētās smadzenes atbrīvo garu no ieslodzījuma ķermeņa iekšienē. Un, iespējams, pastāv trešā iespēja: ka ir divi pilnīgi atšķirīgi pieredzes veidi; mākslīgi izraisīta smadzeņu balstīta OBE, kas ir a halucinācijas, un patiesi garīgais kārtot to, kas nav. Tādā gadījumā mums nevajadzētu pieļaut kļūdu, lai viņus sajauktu.

S Blackmore

Avots: S Blackmore

Tāpēc mēs varam apsvērt trīs iespējas (Blackmore 2017).

1. Kaut kas atstāj ķermeni. t.i., duālisma teorijas, kas saistītas ar dvēseli, garu vai astrālo ķermeni. Varbūt smadzenes pēc nāves atbrīvo dvēseli un, ja dzīves laikā tiek stimulētas pareizajā veidā, tās var rīkoties tas pats, vai varbūt smadzenes parasti neļauj dvēselei aiziet, bet, ja tas neizdodas, dvēsele ir nejauši atbrīvots.

2. Nekas neatstāj ķermeni. t.i., duālisms ir nepatiess; prāts un smadzenes nav atsevišķi, un tur nav ne dvēseles, ne gara, ne astrāla ķermeņa. Smadzenes var radīt ilūziju par ķermeņa atstāšanu; iespējams, tas veido mūsu parasto sajūtu, ka atrodamies ķermeņa iekšienē, un kad šie darbības traucējumi mums liekas, it kā mēs ejam ārpus ķermeņa.

3. Pastāv divi dažādi OBE veidi: “īsti” OBE, kuros kaut kas iziet no ķermeņa, un viltus, kas ir ilūzijas vai halucinācijas.

Kā mēs varam uzzināt, kura ir pareizā? Lai atrisinātu šo problēmu, nepietiek tikai ar “OBE vietas” atrašanu smadzenēs. Patiešām, šis atklājums man atgādina apburošos argumentus par tā saukto “Dieva vietu”, un tas var palīdzēt padomāt par šo aizraujošo stāstu.

Kad smadzeņu skenēšana tika izmantota, lai parādītu, ka garīgajai pieredzei ir smadzeņu darbības pamats, plašsaziņas līdzekļi ātri paziņoja, ka ir atrasta “Dieva vieta”. Argumenti drīz vien kļuva polarizēti starp tiem, kuri uzskatīja, ka tas liecina par Dieva neesamību (Ramachandran 1998), un citiem, kas apgalvoja pretēji - ka Dievs izmanto šo vietu smadzenēs, lai viņa klātbūtne būtu jūtama, vai arī, ka “mēs” izmantojam savas smadzenes, lai sazinātos ar dievišķo (Ņūbergs un D’Aquili 2001). Citi devās vēl tālāk, apgalvojot, ka ir atrasta “dvēseles mītne”; vai “smadzeņu daļa, kas burtiski sazinās ar Dievu”; “Vieta, kur tiekas materiālās un garīgās pasaules” (Morse 1990, 110. lpp.).

Starp eksperimentiem, kas aizsāka diskusijas par “Dieva vietu”, bija viens, kurā karmelītu mūķenes tika pētītas skenerī, kamēr “subjektīvi atradās savienības stāvoklī ar Dievu” (Beauregard un Paquette 2006, 186. lpp.). Citā pētījumā tika pārbaudīti budistu meditatori un franciskāņu mūķenes dziļi lūgšanā, izmantojot SPECT (aprēķināta viena fotona emisija tomogrāfija) un konstatēja “strauju aktivitātes līmeņa pazemināšanos” pakaļējās parietālās daivas daļā (Newberg et al, 2003). Autori ieteica, ka šī joma orientē cilvēku fiziskajā telpā un atšķir viņa ķermeni no ārpasaules. Kad dziļas iedarbības laikā nav pieejama sensoro ieeja meditācija vai lūgšanā šī atšķirība neizdodas, kas rada vienotības sajūtu ar visiem vai ar Dievu (Newberg and D’Aquili 2001).

Man tas liek domāt par naturālistisku izskaidrojumu mistiskajai vienotības vai divdabības izjūtai. Patiešām, Ņūbergs un D’Aquili paziņo, ka pieredze ir “bioloģiski, novērojama un zinātniski reāla”. (2001, 7. lpp.). Bet tie nenozīmē, ko ar to domā vairums zinātnieku. Viņi secina, ka pieredze nav “maldināšana, ko izraisa nervu šūnu saišķa ķīmiski nepareizi apstiprinājumi”. Drīzāk šie smadzeņu procesi attīstījās, “lai ļautu mums cilvēkiem pārsniegt materiālo esamību un… savienoties ar dziļāku, garīgāku sevis daļu” (9. lpp.). Liekas, ka viņi to vēlas abpusēji.

Vai tas mums palīdz ar OBE? Neatkarīgi no tā, vai jums ir īss OBE vai dziļa reliģiska pieredze, jūs, iespējams, domājat par sevi: vai es esmu gars, kas var atstāt manu ķermeni? Vai es esmu viens ar Dievu vai ar Visumu? Ja nē, kāds es esmu? Bet ir būtiska atšķirība. OBE gadījumā es joprojām jūtos kā atsevišķa apzinīga vienība, turpretī mistiskā un reliģiskā pieredzē šī atšķirtības sajūta tiek zaudēta. Reliģiskiem cilvēkiem to var interpretēt kā saplūšanu ar Dievu vai dievišķo. Budisti to var uztvert kā apzināšanos, ka patība nav mūžīga būtība vai pastāvīga būtne, bet ir pastāvīga tāpat kā viss pārējais. Nereliģioziem tas var nozīmēt dabiskas savstarpējas saiknes ar Visumu izveidošanos vai nereduktivitātes realizāciju. Mana pieredze, kas gūta pirms visiem šiem gadiem (aprakstīts iepriekšējā ziņojumā) kulminācija bija šī atdalīšanās vai nepiemērotības zaudēšana. Neatkarīgi no tā, kā jūs to interpretējat, šāda veida pieredze liek domāt par sevi.

Bet atpakaļ pie Dieva vietas - šīs asociācijas starp smadzenēm un pieredzi var interpretēt pilnīgi pretēji. Tātad, ja mēs nevēlamies nonākt tajā pašā strupceļā pār OBE, mums jādara daudz vairāk, nevis jāatrod vieta, kas viņus var pamudināt, un pēc tam jāapspriež, ko tas nozīmē. Mums jāzina, kāpēc šī konkrētā smadzeņu zona var izraisīt OBE, kad citas smadzeņu daļas acīmredzot nevar. Kāda ir TPJ funkcija? Vai tam varētu būt kaut kas saistīts ar sevis dabu, un tāpēc tas mums palīdzētu atrast izeju no strupceļa? Nākamajā ziņojumā es pievērsīšos šim jautājumam.

instagram viewer