Adopcijas dienasgrāmata, 2. daļa: jauna dzīve un pavedieni bijušajam

Māra bija apmēram trīs gadus veca, kad viņa pievienojās mūsu ģimenei. (Par šo dienu varat lasīt manā iepriekšējā rakstā: Adopcijas dienasgrāmata, I daļa: Dzemdības lidostā.) Bet, ja vecumu mēra pēc vecāku spējas labi izgulēties, tas bija tā, it kā mēs būtu atnesuši mājās jaundzimušu bērnu.

Jau no paša sākuma Māra dienas laikā bija priecīga. Bet vairākas nedēļas pēc tam, kad mēs viņu atvedām mājās, viņa nakts laikā vairākas reizes bija augšā, vienmēr šņukstēja, bieži sauca “umma” (“māte” korejiešu valodā). Aptuveni pirmās desmit dienas viņa bija neizturama. Pēc tam viņa nomierinājās, kad mēs ar viņu mierīgi runājām. Bet drīz pēc tam, kad viņa (un mēs) atkal aizmigām, šņukstēšana sāksies no jauna. Es domāju par šo periodu kā “mazuļu kā jaundzimušu”.

Ieteikumi bijušajai dzīvei

Mums nebūtu nozīmes, ja mums nebūtu nekādu norāžu uz Māra dzīvi pirms viņa kļuva par mūsu meitu. Kopš brīža, kad viņa tika nodota mums lidostā, viņa bija mūsu, un tam bija viss, kas bija svarīgs. Bet ar interesi dažos pirmajos mēnešos mēs izvēlējāmies norādes par viņas dzīvi Korejā.

Vissvarīgākais ir tas, ka mēs zinājām, ka viņa ir mīlēta, jo viņa jau zināja, kā mīlēt un kā saņemt mīlestību. Par to mēs esam pateicīgs ārpus mēra tiem, kas par viņu rūpējās, pirms viņa kļuva par mūsu meitu.

Mēs arī domājam, ka viņai bija brālis, jo jau no paša sākuma viņa bija viegli kopā ar mūsu dēlu Džamalu, neraugoties uz 4 ½ gadu starpību viņu vecumos. Viņiem bija tās pīpes kā pusaudžiem, bet pirmajos gados kopā viņi izveidoja nesalaužamu saiti. Bija arī pavedieni, ka viņas tēvs vai cits vīrietis pret viņu izturējās bargi. Lai arī no paša sākuma viņa bija ļoti sirsnīga pret savu jauno tēvu (manu vīru Toniju), viņš nespēja paaugstināt savu balsi ap viņu, ja viņa nebija izšķīdusi asarās. Tas turpinājās gadiem ilgi, un reizēm viņam bija ļoti grūti. Iedomājieties, ka jūsu mājā ir mazulis un nekad nevarētu stingri ar viņu runāt!

Mēs arī domājam, ka viņa atradās ap mazuļiem, jo ​​mīlēja ietīt pildīto dzīvnieku dvielī un pēc tam izlikties, ka viņš to iemigt gulēt. Kādu dienu viņa atnesa man dvieli un norādīja, ka vēlas, lai es to apņemu sev aizliktā mugurā - veidā, kā mātes nēsā mazuļus Korejā. Tiklīdz es to izdarīju, viņa pasmaidīja ar visapmierinātāko sejas izteiksmi, kad viņa parādīja savu saišķi Tonijam un man. Tad viņa stāvēja vienā vietā un maigi šūpojās no vienas puses uz otru, iemīlēdama savu “bērniņu” gulēt.

Un mēs jūtamies pārliecināti, ka viņas dzimtā māte bija kaut kāda izklaidētāja, iespējams, naktskluba dziedātāja. Jau no pirmās dienas Māra paņēma visu, kas atgādināja mikrofonu, - zīmuli, krītiņu, paņemšanas nūju, lineālu - un sāka dziedāt korejiešu valodā. Viņa dziedāja lāpas balādes savdabīgajā stilā - tās dziesmas, kas balstītas uz blūza, par neatgriezenisku vai zaudētu mīlestību.

Viņas izrādes bija izsmalcinātas. Turot visu, ko viņa izmantoja kā mikrofonu, viņa sāka dziedāt maigi un tad pakāpeniski palieliniet viņas balss skaļumu un intensitāti, vienlaikus izteiksmīgi žestikulējot ar brīvo roka. Tad viņa atmeta galvu atpakaļ un paskatījās uz augšu, kad pacēla “mikrofonu” uz lūpām un izdvesa ar dvēselisku žēlošanos. Padomājiet par Ļenas Hornes “Vētrainajiem laikapstākļiem” vai Džūdijas Gārlandes “Cilvēks, kas aizgāja”, dziedāja trīs gadus vecs!

Šo mūsu domu pastiprināja viņas izturēšanās vienā naktī, kad viņa ienāca mūsu istabā, vairs nespējot gulēt. Kad viņa pievienojās mums uz gultas, mēs ievietojām televizoru. Tikko bija sākusies filma par Jāni Joplinu. Ar plati atvērtām acīm Māra to vēroja divas stundas, absolūti kniedējot Jāņa dziedāšanu.

Kad Māra iemācījās angļu valodu, viņas dziesmu teksti kļuva par mulsinošu korejiešu un angļu valodas sajaukumu. Tad, kad viņa atmeta visu savu korejiešu valodu (kā mēs zinājām, ka viņa to darīs, to dara bērni, kad viņi nonāk mājsaimniecībā, kur runā cita valoda), viņa atteicās no savas karjera kā lāpu dziedātājs. Māra atkal sāka dziedāt, kad viņa bija pusaudža, un viņai vienmēr bija skaista balss.

Pēc trim nedēļām… un pēc trim mēnešiem

Es pēc Māra ierašanās turēju žurnālu. 15. septembrī, apmēram trīs nedēļu laikā, es rakstīju par kaut ko tādu, ko pamanīja arī Tonijs un Džamals: likās, ka Māra ir mūsu īpašās ģimenes gara sastāvdaļa:

“Mums visiem ir līdzīgs temperaments - viņai patīk jokot un muļķoties, viņa mīl dejas un mūziku, plaukst ar ķērieniem un glāstiem. Viņa un es bieži spontāni sākam smejoties tajās pašās lietās. Es nevaru izbrīnīties, vai tas pats būtu noticis, ja kāds no citiem šīs lidmašīnas bērniem būtu ieradies pievienoties mūsu ģimenei. Es domāju, ka tas ir neatbildams jautājums. Viņa mums ir patiesa Visuma dāvana. ”

Mums teica, ka tad, kad bērns pievienojas jaunai ģimenei, katram bērna dzīves gadam tas ir jāpielāgo apmēram vienam mēnesim. Mārai bija ap trīs, kad viņa ieradās pie mums. Protams, gandrīz trīs mēnešus pēc viņas ierašanās dienas, es neredzēju iemeslu turpināt žurnālu un Es tajā vakarā rakstīju: “Es slēgšu šo žurnālu ar ierakstu šonakt”. Šis ieraksts beidzas šādi:

“Man bija visdīvainākā sajūta, kad sēdēju parkā kopā ar trim citām mātēm. Mēs vērojām, kā bērni spēlējas un runājam par viņiem, un es sev sapratu, cik interesanti bija tas, ka manas attiecības ar Māru bija tikpat dziļas kā viņu ar viņu bērni, kad pēkšņi es sapratu, ka, lai arī esmu bijusi kopā ar viņu tikai trīs mēnešus, salīdzinot ar citu māšu trīs gadiem, es zināju Māru, kā arī viņi zināja viņu bērni. Es joprojām nesaprotu, kā tas ir iespējams, bet tas ir noslēpums, kas man nav jāatrisina. ”

Skat Adopcijas dienasgrāmata, 3. daļa: Mana meita savos vārdos. Šajā pēdējā maksājumā mana meita stāsta savu stāstu. Viņa raksta par to, kas ir piederība atšķirīgas rases ģimenei, un par to, kā viņa pēc meitas dzemdībām centās samierināties ar pašas dzimšanas situāciju.

© 2012 Toni Bernhards. Paldies, ka izlasījāt manu darbu. Esmu triju grāmatu autore:

Kā būt slimam: Budistu iedvesmots ceļvedis hroniski slimiem un viņu aprūpētājiem (otrais izdevums) 2018

Kā labi sadzīvot ar hroniskām sāpēm un slimībām: pārdomāts ceļvedis(2015)

Kā pamosties: budistu iedvesmots ceļvedis prieka un skumju navigācijai (2013)

Visas manas grāmatas ir pieejamas audio formātā no Amazon, audible.com un iTunes.

Apmeklējums www.tonibernhard.com lai iegūtu vairāk informācijas un pirkšanas iespējas.

Izmantojot aploksnes ikonu, varat nosūtīt šo informāciju pa e-pastu citiem. Esmu aktīvs Facebook, Pinterest, un Twitter.

Attēlu kredīti: Vai nu Tonijs Bernhards, vai ar viņas vīra Tonija Bernharda atļauju